Mēs ar draudzenēm draudzīgi dzīvojam kopā 15 gadus. Mēs iepazināmies augstskolā un esam draudzenes kopš pirmā kursa. Es domāju, ka viņas ir mani tuvākie cilvēki.
Reiz manas draudzenes piezvanīja un teica, ka sēž kafejnīcā, piedāvāja man pievienoties arī.
Nedaudz padomājusi, es piekritu. Es nepaspēju nolikt telefonu, kad dzirdēju viņu sarunu. Viņas kopā apsprieda mani, un viņas teica, ka manas kleitas ir ļoti vecmodīgas un mans grims ir kā vecai tantei. Viņas teica, ka man pienācis laiks mainīt apģērbu un stilu.
Otra teica, ka mani nevajadzēja aicināt, bet pirmā atbildēja, ka uzaicināja tikai aiz žēluma. Es noliku klausuli un sāku raudāt.
LASI VĒL: Lūk, kas musulmaņu sievietei katru vakaru jādara savam vīram neatkarīgi no tā, vai viņai tas patīk vai nē
Man nekad nav bijis tik sāpīgi. 15 gadus uzskatīju viņas par tuviem cilvēkiem, bet es 15 gadus dzīvoju melos. Nolēmu aiziet uz tikšanos un nolikt visu savās vietās.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
[…] Pēc sarunas ar draudzeni aizmirsu “nolikt” telefonu. No dzirdētā man palika slikti […]
[…] Pēc sarunas ar draudzeni aizmirsu “nolikt” telefonu. No dzirdētā man palika slikti […]
[…] Pēc sarunas ar draudzeni aizmirsu “nolikt” telefonu. No dzirdētā man palika slikti […]
[…] Pēc sarunas ar draudzeni aizmirsu “nolikt” telefonu. No dzirdētā man palika slikti […]